Secular Decline in Public Investment: are National Fiscal Rules to Blame?
Working Paper 4/2020
ABSTRACT
This study investigates the impact of national fiscal rules on public investment policy. Using data of 35 OECD countries for the period 1995–2015, the paper provides evidence of a negative effect of expenditure rules on the level and share of government investment expenditure in total outlays, particularly in economic affairs. The effect of budget balance rules is less certain and seems to stem from those rules that do not explicitly exclude investment from the assessment. The coefficient estimates however imply a relatively low magnitude of the negative effect of fiscal rules. Overall, our paper suggests that, while loosening fiscal rules will not solve the problem of underinvestment, properly designed rules can help to protect public capital stock to some extent only.
Keywords: fiscal rules, government expenditure, public investment, panel analysis
JEL codes: E62, H50, C23
Textual error
«… …»
Komentāri ( 2 )
Par šo pētījumu esmu saņēmis šādus komentārus un jautājumus:
- Jau 4.lapā: 'fiscal authorities are prone to excessive deficits' - kur ir zinātniski pierādījumi šādam apgalvojumam?
- Otrā secinājuma daļa interesanta: vai tas nozīmē, ka rīcībpolitikas ieteikums būtu atbrīvot publiskās investīcijas no fiskāliem noteikumiem?
Tādēļ labprāt uz tiem šeit atbildu:
Strauji augošs valdības parāds ir rezultāts tam, ka attīstītās valstis ilgāku laiku veidoja valsts budžetu ar deficītu. Zinātniskajos žurnālos atrodam pietiekoši plašu apskatu par šādas politikas cēloņiem (ļoti iesaku šīs literatūras secinājumu apkopojumu ar vairākām atsaucēm šī pētījuma https://www.jstor.org/stable/40071847?seq=1#metadata_info_tab_contents 2.2. sadaļā), kā arī par to, ka finanšu tirgi var izrādīties nepietiekoši efektīvi deficīta nobīdes problēmas risināšanā (piemēram, šis pētījums https://www.jstor.org/stable/2077788?seq=1#metadata_info_tab_contents), un tāpēc ir nepieciešami fiskālie noteikumi.
Atbildot uz otro jautājumu, mūsu pētījums sniedz liecības, ka valdības kapitālieguldījumu izņemšana no atbilstības novērtējuma var zināmā mērā veicināt lielākas publiskās investīcijas (kaut arī fiskālie noteikumi nav bijis galvenais publisko investīciju samazinājuma faktors). Ar to, kāpēc šobrīd ir aktualizējies jautājums par valdības investīcijām un to nepieciešamību, varat detalizēti iepazīties izlasot “SVF Fiscal monitor” jauno izdevumu (https://www.imf.org/en/Publications/FM/Issues/2020/09/30/october-2020-fiscal-monitor).
Savukārt diskusija par "zelta" noteikumu ieviešanu eiro zonā arī nav nekas jauns. European Fiscal Board jau norādīja uz tādu iespējamību (ar dažām atrunām par investīciju mērķi un valdības parāda līmeni): https://ec.europa.eu/info/sites/info/files/2019-09-10-assessment-of-eu-fiscal-rules_en.pdf. Arī Bundesbanka nesen sniegusi šādu noteikumu analīzi: https://www.suerf.org/policynotes/8505/reforming-the-stability-and-growth-pact-striving-for-sustainability-while-offering-room-for-manoeuvre.
Paldies par Jūsu jautājumiem!
Paldies par Jūsu atbildēm!
Tomēr nepiekrītu pirmajam argumentam. Pirmkārt, noteicošais iemesls relatīvi augstajiem publiskā parāda līmeņiem eirozonā ir nevis budžeta deficīti, bet gan 2008.gada krīzes privātā sektora aktivitātes, kā rezultātā privātā sektora parāds pārtapa publiskā sektora parādā. Latvija ir lielisks piemērs šai parādu pārnesei. Turklāt, ikgadējie vai strukturālie deficīti jebkurā gadījumā jāskata kopskatā ar izaugsmes rādītājiem: absolūtā izteiksmē defīcita līmenis neko nepasaka.
Vēlos tikai uzsvērt, ka apgalvojumi par valsts institūciju nosliecēm uz neapdomīgu defīcitu veidošanu ir ideoloģiski. Tikpat labi var teikt, ka privātajam sektoram ir nosliece uz neapdomīgu parādu veidošanu, kur 2008.gada krīze ir tikai viens no piemēriem.