Plastmasas un gumijas produktu nozare: galvenās ilgtspējības problēmas

Plastmasas un gumijas ilgtspējības galvenie aspekti

Līdzīgi kā ķīmijas un farmācijas jomā, arī plastmasas izstrādājumi visā dzīves ciklā saskaras ar ilgtspējības izaicinājumiem un dilemmām. Aktualizējam trīs, mūsuprāt, nozīmīgākos plastmasas un gumijas ilgtspējības aspektus:

1. plastmasas izejvielu problemātika un aprites ekonomikas mērogošana,
2. mikro un makro plastmasas piesārņojums,
3. nevēlamas vielas gan primārajā, gan sekundārajā (pārstrādātajā) plastmasā.

Šie trīs aspekti aptver plastmasas un gumijas problemātiku visā dzīves ciklā no izejvielām un ražošanas līdz noplūdei vidē un ķīmiskajiem riskiem gala produktos un pārstrādātajos materiālos.

1. Plastmasas izejvielu problemātika un aprites ekonomikas mērogošana

Plastmasu attīstība sākās agrāk, bet plastmasas, kādu to pazīstam mūsdienās, izrāviens un strauja mērogošana ļoti cieši saistīta ar kara un pēckara industrializācijas periodu. Pēc Otrā pasaules kara, kad militārās vajadzības noplaka, plastmasas ražotāji nāca klajā ar jauniem plaša patēriņa produktiem, un masveida plastmasas ēras sākums datējams ar 20. gs. 50. gadiem.

Kopš tā laika ar milzu dominanci (~ 90 %) pasaule izmanto primāro (nepārstrādāto) plastmasu no fosilajiem resursiem. Neskatoties uz to, ka pārstrādātās plastmasas ražošanas apjomi aug – no 2018. gada līdz 2024. gadam mehāniski pārstrādātās plastmasas ražošana augusi par gandrīz 11 milj. tonnu –, primārās fosilās izcelsmes plastmasas ražošana šajā laikā pieaugusi krietni vairāk – par 47 milj. tonnu. Tas nozīmē, ka pārstrādes pieaugums pagaidām nevis aizstāj primāro plastmasu, bet notiek paralēli tās vēl straujākam pieaugumam. 1. attēls sniedz ieskatu ražošanas apjoma pārmaiņās pēc plastmasas ieguves veida un ieskicē, kādā tempā pieaugusi plastmasas izmantošana kopš 1950. gada.

Savukārt sintētiskās gumijas apjoms ir pieaugošs, bet kopējās gumijas īpatsvarā tomēr tā samazinās – no 62 % 2000. gadā līdz 53 % 2024. gadā (2. attēls). Gumijas tirgu galvenokārt "diriģē" riepu ražošanas vajadzības, jo 70 % no gumijas izmanto auto riepās un citās auto detaļās, tāpēc, ja aug transporta sektors, aug arī gumijas patēriņš. Dabīgā gumija labāk iztur karstumu, slodzi un deformāciju, tāpēc tā ir īpaši svarīga kravas auto, autobusu un lidmašīnu riepām. Savukārt sintētiskā gumija uzlabo nodilumizturību, saķeri uz slapja ceļa, mazina pretestību, uzlabo noturību pret novecošanos. Attiecīgi dažādu īpašību optimālam nodrošinājumam veido kombinētas "receptes" un bieži produktos izmanto sintētiskās un dabīgās gumijas apvienojumu. Uzreiz jāpiebilst, ka pāreja uz tikai dabīgo gumiju nebūtu nedz iespējama tās mehānisko, termisko u.c. īpašību dēļ, nedz atrisinātu ilgtspējības problēmas, jo dabīgās gumijas ieguve var veicināt mežu izciršanu, bioloģiskās daudzveidības samazināšanos un augsnes degradāciju, vienlaikus radot sociālas problēmas, piemēram, zemes tiesību konfliktus un nevienlīdzīgus darba apstākļus.

Pieaugot pieprasījumam pēc jauniem automobiļiem, tostarp elektriskajām automašīnām, kuru vidējais svars ir par 20-30 % lielāks nekā iekšdedzes dzinēja automašīnām un līdz ar to var būt par 15-30 % lielāks riepu nodilums, un kravu pārvadājumiem, pieaug arī pieprasījums pēc riepām. Jāatzīmē, ka faktiskais riepu nodilums atkarīgs no riepas sastāva un spiediena, braukšanas stila, ceļa seguma abrazivitātes, transportlīdzekļa ekspluatācijas un citiem apstākļiem.

Otrreizējās pārstrādes jomā, neraugoties uz centieniem to veicināt, ir "zemūdens akmeņi", piemēram, pārstrādāto plastmasas granulu kvalitāte, pārstrādes ierobežojumi un radītais piesārņojums. Mēģinājumi veicināt aprites ekonomiku bieži šķiet kā cīņa ar pārāk lielu un neuzvaramu sistēmu – lineāras ekonomikas modelis kā noklusējums un uzsvars uz pārstrādi, kura ne vienmēr ir ekonomiski izdevīga, ja nav otrreizējo izejvielu patēriņu veicinošu politikas instrumentu.

• Plastmasas ietekmes uz vidi kontekstā biežāk tiek uzsvērts piesārņojums dabā un resursu patēriņš, taču arī klimata ietekme nav maznozīmīga. Jānošķir divas siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisiju uzskaites pieejas: nacionālajās SEG inventarizācijās "atkritumu sektors" globāli veido salīdzinoši nelielu daļu no emisijām (Latvijā 2025. gadā - 5.8 %), un tajā galvenokārt dominē metāns un slāpekļa oksīds no poligoniem un notekūdeņiem; turklāt atkritumu sadedzināšana ar enerģijas atgūšanu parasti tiek pieskaitīta enerģētikas, nevis atkritumu sektoram. Savukārt plastmasas dzīves cikla skatījumā emisijas ir daudz plašākas, kopā veidojot aptuveni 3.4 % no globālajām SEG emisijām, no kurām 90 % rodas izejvielu ieguvē, polimēru ražošanā un pārveidē produktos.
• Plastmasu un gumiju, izņemot dabīgo, ražo no fosilajiem resursiem, kas rada globālu piesārņojumu visos plastmasas un gumijas dzīves cikla posmos – izejvielu ieguvē, ražošanā, apglabāšanā poligonā un sadedzināšanā. Eiropas patēriņš ir sasaistīts ar globālām fosilo resursu plūsmām – tā kā plastmasa un sintētiskā gumija tiek ražota pārsvarā no naftas un gāzes, šo izejvielu eksportētājvalstis, piemēram, Krievija, naftu un gāzi piegādā, piemēram, Ķīnai, Indijai vai Turcijai, kuras ražo plastmasas izstrādājumus Eiropas patēriņam.
• Dabīgā gumija, ko iegūst no Hevea brasiliensis jeb gumijas koka sulas (lateksa), industriāli gandrīz vienmēr tiek vulkanizēta. Šis process būtiski maina materiāla struktūru, padarot to ļoti noturīgu pret noārdīšanos dabā un ievērojami apgrūtina tā pārstrādi, kas praksē parasti notiek tikai produktu ražošanā ar mazāku pievienoto vērtību (downcycling), un rezultātā arī dabīgā gumija pēc vulkanizācijas kļūst ļoti noturīga un apritīguma ziņā saskaras ar līdzīgām problēmām kā sintētiskā gumija.
• Plastmasa un gumija gandrīz netiek pārstrādātas līdzvērtīgas vai augstākas pievienotās vērtības produktos, piemēram, PET, kas ir visvieglāk pārstrādājamā plastmasa tīrības dēļ un atbilstoši "Zero Waste Europe" aplēsēm tiek "izvadīta no cikla" jau 1-2 pārstrādes ciklos. Tas notiek tādēļ, ka ar katru pārstrādes reizi materiāls kļūst mazāk kvalitatīvs (ķēžu saīsināšanās, piedevu noārdīšanās, piemaisījumu uzkrāšanās), jo materiāli ir sajaukti, piesārņoti, daudzslāņu, ar atšķirīgām piedevām. Bažas rada arī gan primārās, gan sekundārās plastmasas un gumijas sastāvā esošās ķīmiskās vielas un to potenciālie veselības riski.
• Mehāniskā pārstrāde var rezultēties ar būtiski zemākas kvalitātes materiālu (atkarībā no materiāla un pārstrādes procesa), un šāda plastmasa visbiežāk tiek izmantota produktu ražošanā ar mazāku pievienoto vērtību (downcycling). Neierobežota pārstrāde nav iespējama un pēc dažiem downcycling cikliem ir jādomā par priekšmetu utilizāciju poligonā, reģenerācijā vai ķīmiskajā pārstrādē.
• Ķīmiskā pārstrāde (pirolīze) un reģenerācija var radīt ilgtermiņa atkarību (lock in effect), tās ir dārgas, patērē daudz enerģijas, var radīt piesārņojumu un papildu atkritumus apglabāšanai poligonā. Tāpēc tehnoloģiju loma jāvērtē kritiski, nevis kā būtiskākais pieaugošā atkritumu apjoma risinājums. Turklāt arī poligonu platības ir ierobežotas, tie rada SEG emisijas un toksiskus notekūdeņus.
• Plastmasas aizstāšana ar bioplastmasu – un tieši industriāli biodegradējamo bioplastmasu – radītu lielu slodzi videi, it īpaši t.s. "globālajos dienvidos", jo būtiski pieaugtu kultūraugu (cukurniedru, kukurūzas) audzēšanai nepieciešamās zemes platības, kas radītu papildu slodzi uz bioloģisko daudzveidību, piesārņojumu, atmežošanu, ūdens patēriņu un konkurētu ar pārtikas ražošanu cilvēku patēriņam (līdzīgi tas ir ar biodegvielām un dabīgo gumiju). Turklāt ir dažādu veidu bioplastmasas, un katrai no tām ir specifisks utilizēšanas veids; atsevišķi bioplastmasas veidi pēc ķīmiskās formulas ir identiski konvencionālai plastmasai.
• Plastmasas izstrādājumu dzīves cikls ir neliels – līdz 2015. gadam 60 % no visas plastmasas, kas jebkad saražota, jau bija sasniegusi "savas dzīves beigas" un tika utilizēta. Turklāt lielai daļai plastmasas izstrādājumu ir ļoti īss lietošanas laiks, it īpaši vienreizlietojamai plastmasai, proti, lielu daļu resursu un enerģijas patērē un piesārņojumu rada priekšmeti, kas tiek izmantoti īsu laika periodu.

Ņemot vērā augstāk minēto, ja visa plastmasa un gumija būtu pārstrādājama un tiktu dalīti savākta pārstrādei, pārstrāde joprojām nebūtu vienīgais risinājums plastmasas un gumijas atkritumu pieaugošajai problēmai – pārstrādes iespējas ir ierobežotas, radītais atkritumu apjoms strauji aug, arvien vairāk mikroplastmasas akumulējas dabā un dzīvajos organismos, naftas cenas nav pietiekami augstas, lai vienmēr būtu ekonomiski pamatoti ražot produktus no pārstrādātas plastmasas. Arī lēmumu pieņemšanas ātrums atkritumu rašanās novēršanai vai negatīvo ietekmju mazināšanai ir nepietiekams, salīdzinot ar industrijas spēju nepārtraukti ieviest jaunas ķīmiskās vielas, par desmitgadēm apsteidzot zinātni un regulējuma veidotājus.

Šo un citu iemeslu dēļ sistēmiski ir grūti "aizvērt aprites ciklu" bez produktu dizaina izmaiņām un patēriņa/ražošanas mazināšanas noteiktās produktu kategorijās. Turklāt pārstrāde ir tikai viens no posmiem atkritumu apsaimniekošanas hierarhijā. Varētu teikt, ka pārstrāde mēģina salabot problēmu pēc tam, kad tā jau radusies, bet atkritumu rašanās novēršana (bezatkritumu pieeja) mēģina nepieļaut problēmas rašanos, tādēļ ne velti tā ir atkritumu apsaimniekošanas hierarhijas augšpusē.

2. Mikro un makro plastmasas piesārņojums

Mikroplastmasa rodas gan primāri kā sīkas daļiņas no produktu lietošanas un nodiluma (apģērbs, kosmētika, krāsas, riepas), gan sekundāri, lielākiem plastmasas atkritumiem sadaloties vidē, un nonāk ūdeņos, augsnē un pārtikas ķēdē.

OECD Global Plastics Outlook rāda, ka globālie plastmasas atkritumi vairāk nekā dubultojās un 2019. gadā sasniedza 353 milj. tonnu, no kuriem tikai 9 % tika pārstrādāti, savukārt 19 % tika sadedzināti un gandrīz 50 % – apglabāti poligonos. Atlikušie 22 % nonāca dabā – nekontrolētās izgāztuvēs, sadedzināti vai izmesti apkārtējā vidē. Tas nozīmē, ka globāli dominē nevis apritīga apsaimniekošana, bet gan apglabāšana, sadedzināšana un noplūde vidē.

No visiem plastmasas atkritumiem, kas apsaimniekoti neatbilstoši (minētie 22 %), makroplastmasa (polimēri ar diametru > 5 mm) pēc apjoma veido 88 %, un tās galvenais cēlonis ir nepietiekama atkritumu savākšana un utilizācija, kā arī plastmasu saturošs komerciālās zvejas un akvakultūras aprīkojums, kas nonāk vidē, īpaši jūrās un piekrastē. Šie materiāli ir būtisks makroplastmasas avots, jo tie ir lieli, izturīgi un bieži veidoti no plastmasas polimēriem. Mikroplastmasa (polimēri ar diametru < 5 mm) veido atlikušos 12 % un rodas no tādiem avotiem kā riepu nodilums, apģērbu mazgāšana, krāsu nolobīšanās, kosmētikas līdzekļu lietošana, kā arī plastmasas granulu kā izejvielas transportēšana. Jāpiebilst, ka laika gaitā arī makroplastmasa sadalās un pārtop mikroplastmasā.

Lēsts, ka riepu nolietojums Eiropā kopumā veido aptuveni 33-50 % no kopējās mikroplastmasas nonākšanas vidē. Ar mikroplastmasu ir saistīti vairāki būtiski riski, it īpaši negatīva ietekme uz cilvēku, dzīvnieku un ekosistēmu veselību. Cilvēces pēda ir sasniegusi pat visneaizskartāks Zemes nostūrus, jo tā izplatās ar gaisu, notekūdeņiem, nokrišņiem. Mikroplastmasa ir atrasta Antarktīdas sniegā un ledū, Everesta virsotnē, Marianas dziļvagā (dziļākajā vietā uz pasaules), arī cilvēku asinīs, plaušās, smadzenēs, sēkliniekos un placentā. Plaši citētais Pasaules Dabas fonda 2019. gada pētījums norāda, ka cilvēks var apēst līdz pat 5 gramiem mikroplastmasas nedēļā, kas ir tikpat daudz, cik sver viena kredītkarte. Izpētīts, ka mikroplastmasa (it īpaši vēl smalkākas plastmasas daļiņas: nanoplastmasa) uzkrājas cilvēku organismā un ķīmiskās vielas, ko plastmasa absorbē vai satur, traucē hormonālajai sistēmai. Pētījumi arvien biežāk konstatē mikroplastmasas klātbūtni cilvēka organismā, taču tās ietekme uz veselību vēl tiek intensīvi pētīta. Vienlaikus pieaug bažas par iespējamu saistību ar iekaisuma procesiem, vielmaiņas, imūnsistēmas un hormonālās regulācijas traucējumiem.

Mikroplastmasa ietekmē pat veselas ekosistēmas – maina augsnes porainību, struktūru un veido sugu disbalansu; plastmasa ir poraina un tādēļ piemērota patogēnu mikroorganismu vai ķīmisko vielu izplatībai, kā rezultātā mikroplastmasa un tās sastāvā esošās vielas dodas augšup barības ķēdē. Piemēram, planktons ir okeāna pamats, kas saražo aptuveni 50 % no skābekļa un absorbē milzīgus CO₂ apjomus, un:

• fitoplanktons (augu planktons) uztver daļiņas tāpat kā barību, tādēļ var samazināties fotosintēzes efektivitāte un līdz ar to var arī mazāk absorbēt CO2,
• zooplanktons (dzīvnieku planktons) ar mikroplastmasu – arī uztver daļiņas kā barību, bet nesaņem uzturvielas, tādēļ var samazināties tā populācija,
• planktonu ēd zivis, vēžveidīgie, vaļi, tādējādi mikroplastmasa un vielas var izplatīties augšup pa visu barības ķēdi.

Latvijā katru gadu tiek veikts jūras piesārņojošo atkritumu monitorings "Mana jūra". 2025. gadā Latvijas piekrastes pludmalēs vidēji katros 100 metros tika atrastas 306 atkritumu vienības (Rietumeiropā vidēji 252 vienības uz 100 metriem), savukārt katrā pludmalē tika identificēti vidēji 33 dažādi atkritumu veidi. Atbilstoši "Manas jūras” datiem, nevarētu teikt, ka tendence būtiski uzlabotos. No visvairāk piekrastē atrastajiem 15 atkritumu veidiem deviņi ir plastmasas atkritumi – smēķēšanas atkritumi (26.4 %), plastmasas pārtikas iepakojumi (12.3 %), neidentificējamie plastmasas gabali (12.1 %). Jāpiebilst, ka aptuveni 80 % plastmasas piesārņojuma, kas noplūst jūrās un okeānos, avots ir sauszeme, galvenokārt notekūdeņi, it īpaši sintētisko apģērbu mazgāšana (par to esam rakstījuši šeit), riepu nodilums, kā arī krāsu nolobīšanās un sadalīšanās. Savukārt globāli komerciālā zveja – "spoku tīkli" un rīki (pamesti vai pazaudēti zvejas tīkli, kas turpina nekontrolēti ķert jūras iemītniekus) – veido atlikušos 10-20 % no visas plastmasas, kas nonāk jūrās un okeānos. Tiek lēsts, ka globāli 0.5 % no visas gada laikā saražotās plastmasas noplūst jūrās un okeānos, kas nu jau ir izveidojušas piecas lielas virspusēji peldošas atkritumu salas pasaules okeānos. No tām lielākā "atkritumu sala" ir 1.6 milj. km² platībā (teju Mongolijas platībā) Klusajā okeānā starp Havaju salām un Kaliforniju, un to veido 80-100 tūkst. tonnu plastmasas. Jāpiebilst, ka tikai aptuveni 1 % no kopējā plastmasas atkritumu daudzuma, kas nonāk okeānos viena gada laikā, paliek peldam pa jūru un okeānu virsmu.

Attiecībā uz mikroplastmasas piesārņojumu Latvijā dati nav pieejami (tomēr ir centieni mikroplastmasas piesārņojumu kartēt globālā līmenī attiecībā uz jūrām). Taču Rīgas Stradiņa universitāte ir veikusi pētījumu ar mērķi, izmantojot cilvēka bioloģiskos paraugus, izprast dažādu ķīmisko vielu iedarbību uz cilvēkiem, ar to saistītos veselības riskus, kā arī uzlabot ķīmisko vielu risku pārvaldību. Dažas no vielām, kas aptvertas biomonitoringā, ir plaši sastopamas plastmasas izstrādājumos, piemēram, bisfenoli, ftalāti, liesmu slāpētājvielas, PFAS un citas. Rezultāti liecina, ka Latvijas iedzīvotāju bioloģiskajos paraugos plaši sastopami ir ftalāti, bet PFAS un atsevišķiem smagajiem metāliem, tostarp dzīvsudrabam un svinam, konstatētas individuāli augstākas koncentrācijas. Plašāk par PFAS rakstījām iepriekš rakstā "Kā aizgriezt "mūžīgo ķimikāliju" krānu".

2022. gada 2. martā 175 valstis pieņēma rezolūciju "Plastmasas piesārņojuma izbeigšana: ceļā uz starptautisku juridiski saistošu instrumentu". Šī vēsturiskā rezolūcija uzsāka sarunas par jaunu juridiski saistošu starptautisku instrumentu plastmasas piesārņojuma samazināšanai (Global Plastics Treaty). Tomēr pārrunu progress ir lēns, un 2025. gadā kārtējās pārrunas nebija rezultatīvas. Iemesls tam bija galvenokārt tāds, ka valstis nespēja panākt vienošanos par plastmasas ražošanas ierobežojumiem un toksisku ķīmisko vielu kontroli pretstatā atkritumu apsaimniekošanas un pārstrādes uzlabošanai. Turpmākais sarunu grafiks ir neskaidrs.

3. Nevēlamas vielas gan primārajā, gan sekundārajā (pārstrādātajā) plastmasā

Plastmasas izstrādājumi nav tikai polimēru materiāli, bet arī ļoti sarežģīti ķīmisku piedevu, piemaisījumu, palīgvielu un noārdīšanās produktu maisījumi. 2025. gada pētījumā Mapping the chemical complexity of plastics apkopota informācija par vairāk nekā 16 tūkst. plastmasās izmantotu ķīmisko vielu. No tām vairāk nekā 4 tūkst. ir "problemātiskas", jo ir noturīgas, bioakumulatīvas, mobilas vidē un/vai toksiskas cilvēkam vai ekosistēmām. Par lielu daļu plastmasās izmantoto ķīmisko vielu joprojām trūkst pilnvērtīgu publiski pieejamu datu, sistemātiska monitoringa vai pietiekama riska novērtējuma. Kas vēl ir izpētīts?

• Pēdējo gadu pētījumi arvien konsekventāk rāda, ka vielu migrācija no plastmasas pārtikas kontaktmateriāliem nav reta novirze, bet sistemātiski novērojama parādība. Īpašas bažas raisa ftalāti, bisfenoli un atsevišķos gadījumos arī PFAS.
  • 2025. gada pārskats, apkopojot 67 pētījumus un vairāk nekā 5 tūkstošus paraugus, secināja, ka ftalāti un bisfenoli konsekventi migrēja no pārtikas iepakojuma uz pārtiku, savukārt PFAS migrācija arī tika konstatēta, bet pētījumu bija par maz, lai izdarītu tikpat stingrus secinājumus.
  • 2024. gada pētījumā par 14 plastmasas pārtikas kontaktmateriāliem no četrām valstīm tika parādīts, ka no katra izstrādājuma izdalītās vielas ietekmēja vismaz divus svarīgus šūnu regulācijas mehānismus, kas saistīti ar hormonu darbību un vielmaiņu.
• Apritīgums bez ķīmiskās drošības kontroles var nozīmēt nevis problēmas atrisināšanu, bet problemātisko vielu pārvietošanu no "vecajiem" produktiem uz jauniem. Šīs vielas var ilgi saglabāties vidē un uzkrāties dzīvos organismos, negatīvi ietekmējot nervu sistēmas attīstību, vairogdziedzera un hormonu darbību.
  • 2024. gada pētījumā, analizējot 203 melnās plastmasas sadzīves priekšmetus, tika konstatēts, ka lielākā daļa izstrādājumu ar paaugstinātu broma saturu saturēja arī liesmu slāpētājus (ķīmiskas vielas, ko parasti izmanto elektronikā, lai materiāls grūtāk aizdegtos).
  • 2023. gada pētījumā, kurā lūkotas pārstrādātās plastmasas granulas (izejvielu jaunu plastmasas produktu ražošanai) no 13 valstīm, identificētas simtiem ķīmisku vielu, tostarp rūpnieciskās ķīmiskās vielas, pesticīdi, PCB un citas potenciāli bīstamas vielas.
  • 2025. gada pārskats, apkopojot 28 pētījumus, secināja, ka bērnu precēs un rotaļlietās no pārstrādātas plastmasas plaši sastopamas noturīgas bromētas vielas, nereti daudzumos, kas pārsniedz starptautiski noteiktās robežvērtības.
• Riepu piesārņojuma problēma nav tikai mikroplastmasa. 2024. gada pārskats Where the rubber meets the road… apkopo plašāku ainu: riepas rada ne tikai cietas nodiluma daļiņas, bet arī veselu ķīmisku vielu kokteili, kas var izplatīties gaisā, augsnē un ūdenī, īpaši ietekmējot ūdens organismus, tostarp aļģes, bezmugurkaulniekus un zivis.
  • Pētījumos bieži min benzotiazolu un dažus tam radniecīgus savienojumus, kā arī difenilguanidīnu un difenilurīnvielu. Šīs vielas palīdz izgatavot izturīgāku gumiju, bet pēc nonākšanas ūdenī tās var traucēt aļģu un citu ūdens organismu normālu darbību un augšanu. Piemēram, 2022. gada pētījums par riepu izskalojumu toksiskuma negatīvo ietekmi uz zivju embrijiem. Vienlaikus secināts, ka riepu nodiluma daļiņas ir sarežģīts maisījums un toksisko ietekmi, visticamāk, rada vairāku vielu kopums.
  • Īpaši liela uzmanība pēdējos gados pievērsta vielai 6PPD. Tā ir plaši lietota riepu piedeva, kas palīdz riepām neplaisāt un kalpot ilgāk. Taču vidē 6PPD var pārveidoties par 6PPD-quinone, un tieši šis pārveidošanās produkts ir saistīts ar ļoti spēcīgu toksisku ietekmi uz okeāna iemītniekiem, konkrētāk izpētīts par koho lašiem (sudrablašiem) – koncentrācijas lietus notecē ir konstatētas tādas, kas koho lašiem var būt letālas jau pēc dažām stundām.
  • 2023. gada pētījumā riepu nodiluma daļiņu izskalojumā tika atrasta 81 viela, no kurām par īpaši toksiskām aļģēm tiek uzskatītas cikliskās amīnu grupas vielas, kuru iedarbības rezultātā šūnās rodas bojājoši procesi, kavējot to augšanu.
• Bažas rada riepās esošās vielas, kuras, riepas pārstrādājot sporta un bērnu laukumu segumos, varētu migrēt apkārtējā vidē. Tas ilustrē plašāku dilemmas būtību: materiāla pārstrāde pati par sevi vēl negarantē, ka jaunais pielietojums būs drošs cilvēkiem un videi.
  • Eiropas Ķimikāliju aģentūras (ECHA) un Nīderlandes Sabiedrības veselības un vides institūta 2017. gada pētījumi secina, ka sportošana uz mākslīgā gumijas seguma kopumā rada ļoti zemu veselības risku, tomēr tika rekomendēts turpināt pētījumus. No 2022. gada tika samazinātas pieļaujamās astoņu kancerogēno policiklisko aromātisko ogļūdeņražu (PAO) koncentrācijas robežvērtības šajās granulās par 80 % jeb ne vairāk kā 20 mg/kg.
  • 2019. gadā ECHA ierosināja mikroplastmasas ierobežojumus, jo gumijas granulas no mākslīgajiem segumiem pakāpeniski izplatās apkārtējā vidē un tiek uzskatītas par nozīmīgu mikroplastmasas emisiju avotu. Gumijas granulu izmantošanai mākslīgo sporta laukumu pildījumā noteikts pārejas periods līdz 2031. gada 17. oktobrim, lai esošie laukumi varētu sasniegt ekspluatācijas beigas un nozare pārietu uz alternatīviem materiāliem.

Plastmasas un gumijas ilgtspējības problēmas nav reducējamas uz atkritumiem vien; tā ir fosilo izejvielu, toksisko piedevu, īsa produkta dzīves cikla, nepilnīga dizaina, politikas un nepietiekami regulēta globālā tirgus problēma. Plastmasas un gumijas nozaru ilgtspējības uzlabošanā centrāla loma ir atkritumu hierarhijas principu ieviešanai, prioritizējot atkritumu rašanās novēršanu, materiālu atkārtotu lietošanu un ekodizainu, kas jau produkta izstrādes posmā samazina resursu patēriņu un atvieglo pārstrādi dzīves cikla beigās. Šādu pieeju papildina pāreja uz aprites ekonomikas risinājumiem, kuros materiāli tiek saglabāti apritē pēc iespējas ilgāk, samazinot primāro izejvielu izmantošanu un vides slodzi. Gumijas nozarē īpaši nozīmīgs risinājums ir riepu atjaunošana (retreading), kas ļauj būtiski pagarināt riepu kalpošanas laiku, samazinot jaunu riepu ražošanas nepieciešamību un atkritumu apjomu, vienlaikus uzlabojot resursu efektivitāti un kopējo nozares ietekmi uz vidi. Tomēr šo izejmateriālu izmantošana joprojām neatrisina pieaugošās bažas par mikro- un nanoplastmasas ietekmi uz dzīvajiem organismiem un ekosistēmām.

👉Ķīmijas, farmācijas un plastmasas nozares: globālās milžu cīņas
👉Ķīmijas, farmācijas un plastmasas nozares: ražošana Latvijā
👉Ķīmijas un farmācijas nozares: aktīvās vielas un darbības ilgtspējībai