Latvijas zinātnei nepieciešams dopinga lietojuma regulējums

Reizi septiņos gados tradicionāli pievēršos Latvijas zinātnes potenciāla novērtējumam. Iepriekš (2011. gada rakstā un 2018. gada rakstā) konstatēju, ka:

• Latvijas zinātnieki publicē diezgan maz zinātnisko rakstu starptautiski atzītos žurnālos (kas indeksēti Web of Science un Scopus datubāzēs); 
• Latvijas zinātnieku publikācijām parasti ir diezgan zema citējamība, kas varētu liecināt par to pieticīgu kvalitāti.

Tagad pasaules zinātnes bibliometriskie rādītāji sabojāti tiktāl [1], ka tikai ar zinātnisko rakstu skaita un to citējamības analīzi nebūs gana. Tāpēc Latvijas zinātnes potenciāla novērtējuma 3. epizodi sadalīju divās daļās. Šī ir pirmā daļa – par to, kas ir dopings zinātnē un kāpēc tā pielietojumam nepieciešams regulējums. Savukārt otrajā daļā analizēšu Latvijas zinātnieku publikāciju dinamiku un to noteicošus faktorus.  

________________________________________________________________

Pirms trīs gadiem saņēmu žurnāla “Frontiers in Public Health” e-pasta uzaicinājumu recenzēt zinātnisko rakstu par veselības ekonomiku. Raksts gan bija ļoti vājš – līdzinājās studentu referātam, kur elementāras lietas pasniegtas nevajadzīgi sarežģīti un ar lielu matemātisko formulu blīvumu, lai izskatītos zinātniskāk (studentus es mācu, ka šādi nedrīkst rakstīt pat bakalaura darbus – sk. 21. slaidu šeit). Recenzijā uzrakstīju galvenos kritiskos punktus un savu verdiktu – reject jeb ieteikumu šo rakstu nepublicēt. Žurnāla redaktors tomēr lēma citādi un rakstu nopublicēja, pie raksta pievienojot arī manu (kā recenzenta) vārdu, bet nepublicējot manu negatīvo recenziju, jo tāda esot žurnāla politika. Būdams aizvainots par to, ka manu recenziju neņēma vērā, es visus turpmākos šī žurnāla e-pastus ar aicinājumiem recenzēt nākamos rakstus un pašam publicēties šajā žurnālā ar atlaidi [2] uzreiz metu miskastē. Trīs gadu laikā ik pa laikam atceroties šo kuriozo gadījumu, vien pasmējos par to, ka kaut kur interneta dzīļu arhīvos laikam joprojām varētu būt pieejams jocīgs raksts, kurā esmu norādīts kā recenzents; tādējādi kādam lasītājam varētu rasties ilūzija, ka esmu rekomendējis šo rakstu publicēšanai. Taču par to īpaši neuztraucos, jo domāju, ka mūsdienās cilvēki ir pārāk aizņemti, lai lasītu tik nekvalitatīvus rakstus.

Tagad es to rakstu atradu. Raksts, par kuru es savulaik biju tik skeptisks un kura publikācijai pretojos, trīs gadu laikā ticis citēts vairāk nekā 100 reižu, lejuplādēts (downloads) vairāk nekā 10 000 reižu, bet skatīts (abstract views) – gandrīz 100 000 reižu (1. attēls). Tātad, šis raksts skatīts vismaz 30 reizes vairāk nekā visas manas akadēmiskās publikācijas kopā gandrīz 20 gadu ilgā karjerā. Un popularitātes ziņā šis raksts nemaz nav unikāls – daudziem citiem rakstiem žurnālā “Frontiers in Public Health” ir tikpat liels skatījumu un citējumu skaits. 

Man grūti to pieņemt, bet, gribot palīdzēt nepieredzējušiem pētniekiem un piekrītot rakstīt recenziju (academic peer-review ir svarīgs rīks, kā pētnieki var mācīties viens no otra), es neapzināti varēju iesaistīties zinātnisko rakstu konveijeru (paper mill) aktivitātēs. Un šis gadījums nav unikāls – vēlāk internetā atradu daudzus līdzīgus stāstus no zinātniekiem, kas recenzēja rakstus pēc izdevniecību “MDPI” vai “Frontiers” žurnālu redaktoru lūguma (sk., piemēram, šeit,  šeit un šeit). Līdzīgi kā daudziem cilvēkiem ikdienā e-pastus sūta afrikāņu prinču mantinieki un Google loteriju rīkotāji, arī zinātniekus agresīvi bombardē ar uzaicinājumiem piedalīties starptautiskās konferencēs, nopublicēt rakstu, izdot savu grāmatu vai arī kļūt par recenzentu un pat žurnāla redaktoru. Starptautiskā akadēmiskā vide identificējusi simtus šādu rīcību praktizējošu izdevniecību (predatory academic publishers), un tām pieder tūkstoši žurnālu visā pasaulē (sk. sarakstu, piemēram, šeit un šeit).

No ārpuses žurnāls “Frontiers in Public Health” gan izskatās solīdi:

• redkolēģijā ir vairāki zinātņu doktori un profesori no Lielbritānijas, ASV, Austrālijas un dažādām Eiropas valstīm; 
• žurnāls tiek indeksēts pašās prestižākajās zinātnisko rakstu datubāzēs Scopus un Web of Science. Tieši šajās datubāzēs jāpublicējas, ja vēlies pretendēt uz tenūrprofesora amatu (7000 eiro alga mēnesī + bonusi) kādā no Latvijas lielākajām universitātēm (1. un 2. tabula) vai arī saņemt eksperta tiesības Latvijas Zinātnes padomē, kas tostarp nepieciešamas, lai recenzētu doktora disertācijas. Vēl prestižāku zinātnisko rakstu datubāzu pasaulē vienkārši nav; 
• gan Scopus, gan Web of Science datubāzēs šis žurnāls iekļauts pirmajā kvartilē (Q1) jeb starp savā zinātnes nozarē labākajiem jeb ietekmīgākajiem žurnāliem pasaulē (!) (2. attēls). Publikācija tik augstas raudzes žurnālā ir notikums, par kuru kolēģi viens otru mēdz apsveikt, bet augstskolas pat mēdz izmaksāt saviem darbiniekiem naudas prēmijas.

Šis piemērs uzskatāmi rāda, ka ne zinātniskā raksta citējamība, ne žurnāla ietekmes faktors (impact factor), ne pat žurnāla indeksācija Web of Science vai Scopus datubāzes pirmajā kvartilē diemžēl vairs negarantē kvalitāti.

Atklājums, ka kāds no Web of Science / Scopus pirmajā kvartilē indeksētiem žurnāliem par naudu (article processing charge) būtu gatavs publicēt pat studentu referātam līdzīgu sacerējumu, kādam varētu izraisīt vēlmi tur pastiprināti publicēties, mākslīgi audzējot savu Hirša indeksu un tādējādi arī akadēmiskos amatus un ienākumus. Tāpēc ir svarīgi, lai šāda dopinga lietošana tiktu izprasta un tai tiktu pievērsta uzmanība gan Latvijas zinātnes universitāšu prasībās un darba uzdevumos tenūrprofesoriem, gan arī vienotajos akadēmiskās publicēšanas noteikumos. 

Dopinga lietošana Latvijas zinātnē izplatīta gana plaši. Piemēram, tieši šeit pieminētajā žurnālā – “Frontiers in Public Health” – var atrast 19 Latvijas zinātnieku rakstus, starp to autoriem ir vairāki zinātņu doktori un profesori. Izdevniecības “Frontiers” visos žurnālos līdz šim publicēti pat 290 Latvijas zinātnieku raksti (ar indeksāciju Web of Science). Latvijas zinātnieku rakstu skaits “MDPI” žurnālos ir vēl par kārtu lielāks. Ap 200 Latvijas zinātnieki šajās izdevniecībās nopublicējuši vismaz 10 rakstus, daži pat vairāk nekā 50 rakstus. Vienlaikus Latvijā ir arī pietiekami daudz zinātnieku, tajā skaitā tenūrprofesoru, kas dopingu nelieto – “MDPI” un “Frontiers” izdevniecību žurnālos nepublicējas nemaz.

Neatceros nevienu nopietnu diskusiju Latvijas sabiedrībā par tik svarīgu un mūsdienās aktuālu tēmu kā viltus zinātne jeb fake science. Arī Latvijas augstskolu studenti nesaprot, kas mūsdienās ir paper mills un predatory journals – liela daļa diplomdarbu tiek rakstīta, izmantojot arī šādu literatūru. Pat doktoranti nejūt, kur ir trauslā robeža starp neatbilstošiem žurnāliem un pretrunīgi vērtētiem žurnāliem – robeža, uz kuras jau ilgus gadus balansē žurnāli no izdevniecībām “MDPI” un “Frontiers”. Varbūt beidzot pienācis laiks šīs zināšanas pasniegt doktorantūrā – centralizēti un, iespējams, pat visām zinātnes nozarēm kopā? [3] Turklāt cik izglītoti  šajā jautājumā ir pašas augstskolas un zinātnieki?

Izdevniecības “Frontiers” pārstāvis pirms pāris gadiem rīkoja vebināru vienā no lielākajām Latvijas augstskolām. Preses relīzē par šo notikumu augstskola rakstīja: “Frontiers" – viens no vadošajiem akadēmiskajiem izdevējiem […] kā savu misiju ir izvirzījuši padarīt zinātni atvērtu, veicināt pētnieku sadarbību un ātrāku inovāciju ieviešanu.” Kā vebināra mērķauditorija bija tostarp norādīti “Latvijas augstskolu un zinātnisko institūtu personāls, doktorantūras studenti”. Turklāt no preses relīzes varēja spriest, ka šai izdevniecībai pieder “vadošie žurnāli” tieši medicīnas jomā. Diez vai būtu korekti kritizēt zinātniekus par dopinga lietošanu, ja ne tikai neesam viņiem izstāstījuši, kas ir dopings, bet pat popularizējām tā lietošanu.

Līdzīgi kā profesionālajā sportā pastāv regulējums attiecībā uz pieļaujamo sporta uzturu, apaviem un apģērbu, kas iet kopsolī ar laiku (piemēram, iekļaujot arvien jaunus uztura bagātinātājus, līdz tie ir izgudroti), arī Latvijas profesionālajā zinātnē (kas ir tikpat sarežģīta nodarbe kā profesionālais sports) akadēmiskās publicēšanas vadlīnijām būtu jābūt pietiekami niansētām un mūsdienīgām, jo, kā redzams, dopinga pielietojums zinātnē ir visai plašs.

Piemēram, Somijā publikācijas “MDPI” un “Frontiers” žurnālos tiek uzskatītas par nevērtīgām – tās neņems vai gandrīz neņems vērā, vērtējot zinātniskā darba veikumu vai kandidātu atbilstību akadēmiskiem amatiem. Vai līdzīgs regulējums nebūtu jāievieš arī Latvijā?

Te zilonis istabā, protams, ir ilgstoši zemais zinātnes finansējums (sk. 24. attēlu šeit), jo droši vien nebūtu korekti pieprasīt Somijas kvalitātes zinātniskos rakstus par Bulgārijas zinātnes finansējumu. Tāpēc mans ieteikums ir nevis kritizēt kādus  zinātniekus, bet izstrādāt un ieviest praksē skaidru zinātnisko publikāciju kvalitātes regulējumu – sākot ar tenūrprofesūru, kur piešķirtais finansējums ir starptautiski konkurētspējīgs, taču zinātnisko publikāciju kvalitātes regulējums, šķiet, vēl joprojām nav sasniedzis pasaules labāko praksi.

Vienīgās zinātnisko rakstu publicēšanas vadlīnijas latviešu valodā, kas skar šo tematu un kuras esmu atradis, ir Rīgas Stradiņa Universitātes (RSU) “Publicēšanās vadlīnijas MDPI žurnālos”. Šīs vadlīnijas pēc satura, manuprāt, ir pilnīgas, vērtīgas un korektas, bet vai pietiekamas? Gala lēmums par to, vai un kurā žurnālā publicēties, tomēr atstāts raksta autoram. RSU vadlīnijās nav teikts, vai publikācijas neatbilstošos žurnālos tiks vai netiks ņemtas vērā pie zinātniskā darba snieguma vērtēšanas, vismaz publiski nav nekas teikts arī par šo noteikumu neievērošanas sekām. No vienas puses, uzticība cilvēkiem ir laba lieta. No otras puses, cik ietekmīgi būtu Olimpisko spēļu noteikumi, kas tikai informētu par dažādiem dopinga  lietošanas riskiem, bet neietekmētu medaļu sadali? Visbeidzot, RSU vadlīnijas attiecas tikai uz RSU, bet tādām vadlīnijām būtu jāattiecas uz visu Latviju.

Tāpat kā bez dopinga aizlieguma profesionālais sports no cilvēka fizisko spēju sacensībām jau sen kļūtu par farmakoloģijas korporāciju spēka mērījumu, arī  profesionālo zinātni pašplūsmā atstāt nevar. Tā nebūtu ne godīga sacensība, ne arī veicinātu Latvijas zinātnes un inovāciju attīstību tautsaimniecības izaugsmes vajadzībām.

Turpinājumu lasi 2. daļā Kas slēpjas aiz rekordaugstā Latvijas zinātnisko rakstu skaita pieauguma?

Raksts atspoguļo tā autora – Latvijas Bankas galvenā ekonomista, Latvijas Universitātes asociētā profesora, Latvijas Ekonometristu asociācijas valdes priekšsēdētāja Oļega Krasnopjorova – viedokli.

[1] “The journal impact factor (JIF) is without a doubt the most widely used, misused and abused bibliometric index in academic science”. Citāts no: Ioannidis J.P.A., Thombs B.D. (2019). “A user’s guide to inflated and manipulated impact factors”. European Journal of Clinical Investigation, 49:e13151. https://doi.org/10.1111/eci.13151.

[2] Par Open Access publikāciju zinātniskajā žurnālā parasti maksā autors vai viņa pārstāvētā iestāde.

[3] Piemēram, viens mans doktorants (nu jau doktora grāda pretendents), kurš pēc trīs gadu doktorantūras studijām veiksmīgi nolika promocijas eksāmenu (pareizi atbildot uz tādiem teorētiskiem, bet, manuprāt, jau nedaudz novecojušiem jautājumiem kā “Kas ir zinātne?”) vienreiz man izteicās, ka visi Scopus datubāzē indeksētie žurnāli taču ir augstākās raudzes žurnāli. Arī es savas doktorantūras studiju laikos domāju tieši tāpat.