Nestandarta monetārās politikas šķautnes: nelinearitāte, mijiedarbība un komplementaritāte

Līdzsvara reālo jeb dabisko procentu likmju samazināšanās, kas pēdējo gadu desmitu laikā novērota attīstīto valstu tautsaimniecībās, ir būtiski samazinājusi tradicionālās monetārās politikas iespējas efektīvi stabilizēt tautsaimniecību. Ņemot vērā, ka šajā laikā inflācija ilgstoši ir bijusi zemāka par centrālo banku mērķa līmeni, tās ir papildinājušas savu instrumentu arsenālu ar vairākiem nestandarta pasākumiem. Proti, centrālās bankas ir izmantojušas negatīvas procentu likmes, nākotnes perspektīvas norādi (forward guidance) un kvantitatīvo stimulēšanu (quantitative easing), lai sniegtu tautsaimniecībai papildu atbalstu laikā, kad tradicionālie monetārās politikas instrumenti kļūst neefektīvi, jo atrodas pie nulles zemākās robežas (zero lower bound). 

Esošajā ekonomiskajā literatūrā aprakstītie pētījumi par nestandarta monetārās politikas instrumentu mijiedarbību galvenokārt sniedz teorētiskas atziņas, taču trūkst empīrisku liecību, it īpaši par to nelineārajām sakarībām vai efektivitāti dažādos tautsaimniecības stāvokļos. Tāpēc šajā pētījumā empīriski pētīta Eiropas Centrālās bankas (ECB) pieredze, kura pēdējos 10 gados ir izmantojusi visus trīs minētos nestandarta instrumentus, lai eiro zonā novērstu deflācijas draudus un stimulētu ekonomisko aktivitāti. Šim mērķim izmantots nelineārs ekonometriskais ietvars – strukturāla vektoru autoregresija ar vienmērīgas pārmaiņas parametriem (smooth-transition structural vector autoregression) –, un monetārās politikas instrumentu ietekme identificēta, izmantojot jaunu pieeju, kas apvieno augstas regularitātes identifikāciju (high frequency identification) ar naratīviem zīmju ierobežojumiem.

Pētījumā secināts, ka nestandarta monetārās politikas instrumenti var aizstāt tradicionālo procentu likmju noteikšanu, kad to ierobežo nulles zemākā robeža, taču tos nevar uzskatīt par absolūtiem aizstājējiem, jo to efektivitāte ir ļoti atkarīga no kopējās instrumentu pakotnes un tautsaimniecības stāvokļa. Piemēram, ir nepieciešama aktīva kvantitatīvās stimulēšanas programma, lai likmju noteikšana negatīvā teritorijā un nākotnes perspektīvas norāde sniegtu vēlamo efektu. Attiecībā uz mijiedarbību starp kvantitatīvo stimulēšanu un negatīvām procentu likmēm, papildu likviditāte, ko rada centrālo banku aktīvu iegādes, virza naudas tirgus procentu likmi uz ECB noteikto noguldījumu iespējas procentu likmi, tā pastiprinot ietekmi, ko rada likmju samazinājums negatīvā teritorijā. Savukārt attiecībā uz nākotnes perspektīvas norādi centrālās bankas aktīvu iegādes signalizē, ka procentu likmes ilgstoši atradīsies zemā līmenī, jo tās tiek īstenotas brīdī, kad inflācija atrodas būtiski zem mērķa līmeņa, tā pastiprinot nākotnes perspektīvas norādes uzticamību. Tomēr jāņem vērā, ka kvantitatīvās stimulēšanas efektivitāte nav lineāra, jo tā ir spēcīgāka apstākļos ar augstām finanšu frikcijām, t. i., gadījumos, kad komercbankām ir ierobežotas finansējuma piesaistes iespējas vai kad finanšu tirgos dominē nenoteiktība.

Vienlaikus pētījumā iegūtie rezultāti liecina, ka nestandarta monetārās politikas instrumentus var uzskatīt par tradicionālās monetārās politikas papildinājumu, jo tie ir īpaši spēcīgi stāvokļos, kad standarta instrumenti zaudē savu efektivitāti – piemēram, augsta finanšu stresa apstākļos vai kad ir paaugstināts inflācijas gaidu "atāķēšanās" risks.

Kopumā pētījumā iegūtās liecības rāda, ka starp dažādiem instrumentiem pastāv ievērojama sinerģija, kas būtiski pastiprina monetārās politikas spēju stabilizēt inflāciju un ekonomisko aktivitāti. Turklāt iegūts empīrisks pamatojums nestandarta monetārās politikas instrumentu iekļaušanai centrālās bankas arsenālā, jo tie ļauj stabilizēt tautsaimniecību apstākļos, kad tradicionālie instrumenti kļūst bezspēcīgi.

Pilns pētījuma teksts pieejams tikai angļu valodā.

Lasīt pētījumu angļu valodā